Pašmāju blogere Lida Nižnjaja būve skolas Afrikā!!!

Lida Nižnjaja, drosmīgā ceļotāja no Latvijas, ir ieguvusi slavu ar savām aizraujošajām ekspedīcijām uz visaugstākajiem pasaulē esošajiem kalniem un iegrimšanu eksotisko valstu kultūrās. Ar savām piedzīvojumiem un atklājumiem viņa dalās ar pasauli caur sociālajiem tīkliem un YouTube kanālu “Попутчики“.

Lida Nižnjaja ne tikai izpēta pasauli, meklējot jaunas piedzīvojumu, bet arī aktīvi pievērš uzmanību labdarībai un sociālajai atbildībai. 2024. gada sākumā viņa izveidoja labdarības fondu “Life for Unity”, kura mērķis ir atbalstīt tos, kuri vajadzīgi palīdzībai, un radīt vienotību gan savā valstī, gan ārpus tās robežām.

“Cik vien atceros sevi, es vienmēr esmu bijusi cilvēks ar dziļu līdzcietību pret tiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība. Vai nu tas ir bērns, kurš ir atstāts bez aizsardzības neatsakāmās vecāku vainas dēļ, veci cilvēki, kas ir likti likteņa varā, badošie bez mājām dzīvnieki vai mūsu izsmeltā Zemes planēta, kurai pārāk ilgi ir izmantota pārāk daudz resursu. No brīža, kad atceros sevi, es vienmēr cenšos sniegt palīdzību un atbalstu tiem, kuri to vajag.

Pēc savas pirmās ceļojuma uz Āfriku un redzētā tur, es atgriezīšos ar iesaistīšanos un izstieptu palīdzības roku. Vairākus gadus es piesitājos pie fondu un uzņēmumu durvīm, lai atrastu finansējumu, līdz gadījuma pārpratums atkal aizveda mani uz Āfriku, tikai šoreiz uz Keniju, vēl nabadzīgākā Āfrikas reģionā.

Patiesībā es nezinu, kā es esmu pelnījusi šādu uzticību no saviem sekotājiem, bet pirms nākamā ceļojuma es nolēmu riskēt. Es izveidoju savu labdarības fondu “Life For Unity” un sāku vākt līdzekļus pirmās skolas celtniecībai Turkanas tuksnesī. Pateicoties atbalstam un laipnībai, mazāk nekā mēnesī es varēju savākt nepieciešamo summu celtniecības sākšanai, kā arī uz mūsu nākotnes skolēnu izglītošanu nepieciešamā aprīkojuma un ēdiena nodrošināšanai.

Jums jāsaprot, ka mana darbības pozīcija ir pamatota uz dziļu cieņu pret dabisko evolūcijas gaitu un Turkānasvietējo iedzīvotāju kultūru. Es nevēlos iejaukties šajā gaitā, piedāvājot finansiālu palīdzību, bet drīzāk vēlosdalīties ar zināšanām un atklājumiem, kuri ir pieejami cilvēcei kopumā. Šīs zināšanas man šķiet svarīgas visiemmūsu planētas iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu kultūras vai sociālās izcelsmes. Kā viņi izlems izmantot šīszināšanas, paliek viņu personīgā izvēle.

Bieži uzdotais jautājums par to, kāpēc es nepalīdz savējiem. Pirmkārt, es aktīvi sniedzu palīdzību savējiem, taču mana palīdzība nav ierobežota tikai viņiem. Otrkārt, es nesadalīju cilvēkus “savējos” un “citiem”, bet gan skatos uz pasauli kā uz vienotu veselumu, kas sadalīts tikai pēc kāda citu noteiktiem reģioniem un teritorijām.

Man ir pretestība pret vienaldzību, bezgalīgu patēriņu un kolektīvās atbildības un līdzcietības trūkumu. Jā, esnevaru mainīt visu pasauli, bet cenšos sniegt savu ieguldījumu, sākot ar pārmaiņām savā dzīvē un sabiedrībā. Mana pasaule šodien sastāv no vienotības, līdzdalības un līdzcietības, un es cenšos ieviest šīs vērtības visās savasdarbības sfērās.

Visu februāri es pavadīju tuksnesī kopā ar savu septiņgadīgo dēlu Jēgu, kur sākās skolas būvniecība. Tajā pašā laikā es sāku nodarbības ar bērniem pagaidu klasē, kas izgatavota no salmiem. Es sapratu, uz kurieni es dodos, un neuzticos nekādām cerībām attiecībā uz bērniem, kuri pirmo reizi dzīvē ņem zīmulis rokās.

Pirmajā skolas dienā es novērtēju situāciju, uzmanīgi paskatījos uz bērniem un pieņēmu lēmumu sadalīt tos divās grupās – vecākos un jaunākos. Klasē, kur jau nedēļu pirms manas ierašanās skolotājs bija vietējais skolotājs, bija pilns haoss. Es devos uz tirgu un iegādājos piecus salmu paklājus, lai sadalītu vienu klasi piecās grupās pa 10 cilvēkiem katrā. Visvecākos, aktīvākos un nedaudz agresīvākos es iecēlu par saviem grupu līderiem un lūdzu viņus uzraudzīt kārtību. Tas bija pareizs un gudrs lēmums.

Es izstrādāju stingras noteikumus, lai tiktos ar viņu uzvedību, brīdinot, ka par pārkāpumiem viņi tiks nosūtīti mājās. Un tā, vienā mēnesī bērni veica neiedomājamu progresu ne tikai mācībās, bet arī attiecībās viens ar otru. Mēs daudz strādājam komandā un mācāmies atbalstīt viens otru, dalīties, nevis krāpties, un uzņemties atbildību par savām darbībām.

Viena no galvenajām motivācijām skolā apmeklēt kļuva ēdiens, jo lielākajai daļai no viņiem tas ir vienīgais uztura uzņemšanas laiks dienā. Pēc mūsu novērojumiem, bērni patiešām pieņēma svarīgu pieaugumu un kļuva mierīgāki, jo viņi jūtas drošībā un zina, ka tiks baroti. Ēdiens ir vienkāršs, bet barojošs. Brokastīs un pusdienās bērniem tiek piedāvāta putra ar pievienotiem vitamīniem un minerālvielām, savukārt pusdienās – rīsi, pupas, zirņi utt. Divu ēdienrežīmu izmaksas vienam bērnam ir 0,50 centi dienā, kas ir 15 eiro mēnesī. Mūsu skolā ir reģistrēti 104 skolēni..

Papildus skolēniem, otro maiņu es strādāju ar bērniem no bērnunama. Turklāt mēs rīkojam sporta estafetes, vecāku sapulces, uzstādījām vārtus futbola spēlēm un daudz, daudz ko citu.

Manā pirmajā braucienā uz Keniju es spēju sniegt medicīnisko palīdzību Elgona kalna reģiona iedzīvotājiem. Sakarā ar mitrā klimata īpatnībām, piekļuves trūkumu ūdenim un zemu higiēnas līmeni, smilšainās blusas novieto savus kāpurus cilvēku ādā. Pāris stundu laikā mēs apstrādājām 40 bērnus, izņēmām kāpurus no viņu ekstremitātēm, kājām un rokām, izmantojot nazis, lielu daudzumu antiseptisku un dezinfekcijas līdzekļu, kā arī apstrādājām brūces un dāvinājām jaunas kurpes. Divu gadu laikā Olga ir organizējusi vairāk nekā desmit šādas medicīniskās izbraukšanas un sniegusi palīdzību vairāk nekā 3000 cilvēkiem. Pašlaik situācija ir ievērojami uzlabojusies, jo, pateicoties cilvēku atbalstam un ziedojumiem, tagad šajā vietā ir pieejama ūdens. Man arī izdevās apmeklēt divus ciltis, atvest tiem nepieciešamās lietas, apmeklēt bērnunamu un atgriezties mājās ar stingru vēlmi atgriezties.

Pēdējo mēnešu laikā mūsu skola ir gandrīz pilnībā pabeigta. Būves ir vienkāršas, pamata, sienas un jumts. Tas ir jau ievērojams progress, ņemot vērā, ka mēs strādājām smiltīs zem salmu jumta, kas ne vienmēr tika galā ar smilšainajiem vējiem un retajiem lietus pilieniem, bet sienas kļuva par upuriem mūsu bārdainajām kozām. Tagad mums atliek pabeigt grīdas novietošanu, uzstādīt tīklu pie logiem, durvis un iegādāties nepieciešamo aprīkojumu skolotājiem: galdi, tāfeles, metāla skapji.

29. maijā es atkal ceļošu uz Āfriku kopā ar savu dēlu, lai turpinātu darbu ar bērniem un skolas celtniecību. Pašlaik mana galvenā uzdevuma ir pilnībā nodrošināt darba procesu skolā, organizēt mācību programmu, sadarboties ar vietējiem skolotājiem, uzlabot viņu kvalifikāciju, rīkot izglītojošas sarunas ar vecākiem, kuri ir atvērti jaunām zināšanām. Lai veiktu tik lielu darba apjomu, mums nepieciešami brīvprātīgie. Man pagaidām nav iespējas maksāt cilvēkiem par biļetēm, tāpēc tie cilvēki, kuriem ir finansiāla iespēja, lai ierastos un laiks, lai darbotos kopā ar mums. Protams, mums ļoti nepieciešami pedagogi, psihologi, treneri un mediķi. Taču pat ja cilvēkam ir prasmes angļu valodā un izpratne, ka pienācis laiks dalīties ar pasauli ar labumu un mīlestību, tad tāds cilvēks ir arī ļoti vajadzīgs mums.

Lai atbalstītu projektu vai pievienotos man kā brīvprātīgais Āfrikā, jūs varat sazināties ar mani manās sociālajās tīklās vai uz manu personīgo e-pastu Lidaniznik@gmail.com.